Mīļo salavecīti,
Ko tu labu atnesi?
Iekšā nāc, ja mantu daudz,
Bet, ja nav, tad tālāk brauc!

Lēni, lēni sniedziņš snieg,
Balta laime cauri brien,
No sētiņas, sētiņā,
No sirsniņas, sirsniņā.

Ar Ziemassvētku baltajām kamanām
Eglīšu gaismā
Brauksim Jaungadam pretī,
Līdzi ņemot tikai labās dienas,
Gaišās domas un cerību putnus.

Ziemassvētki drīz jau būs,
Visiem sirdis līksmas kļūs,
Eglīti jau tētis nes,
Mācos dzejolīti es.

Ziemassvētki nāca aši,
Piedzērāmies visi braši;
Piparkūkas noēdām,
Un vēl rūķi noskuvām!

Tikai vienreiz gadā ir tāds vakars,
Kad debesis ar zemi runāt sāk,
Lai sirds, kas nogurusi, atkal spēku iegūst
Un rītdien lai var gaišu ceļu sākt.

Visskaistākais ir tas, kas nepārmainās,
Šis brīnums, brīnums tūkstošgadīgais,
Šīs atbalsis no kāda tāla zvana,
Šo seno dziesmu dzidrā skanēšana,
Šis siltums, smaržu pilnais gaiss.
Lai kādus vārdus lūpas sacīt steigtu,
Visskaistākos jau pateicis ir kāds,
Lai sirdis atvērtu, lai svēto stundu sveiktu,
gadsimtiem atkārtoto vēsti teiktu -
Nu miers virs zemes, cilvēkiem labs prāts!

Tik balts un kluss …
Krīt zemei pāri mirdzošs zvaigžņu pakavs.
Un gaišām rokām skaudams zemes telpu
Nāk senais, mīļais Ziemassvētku vakars.

Vakarā, kad vēji norims,
Zvaigžņu logi iedegsies.
Svētku vecītis ceļā dosies
Un pie bērniem ciemosies.

Ziemassvētki nu ir klāt,
Dāvanas kā gribas man!
Citas lielas, citas mazas,
Tomēr visas mīļas, labas.

Sniedzi, sniedzi baltais sniedziņ,
Apklāj zemes melnumiņu,
Ar baltām villainām,
Ar sidraba vizuļiem.

Kas tie tādi sveši ļaudis
Pa pagalmu valkājās?
Ķekatnieki sanākuši
Sērkociņus diedelēt ...

Ir gaišums, ko tev dāvāt varu,
Lai Tavā dvēselē tas krīt, -
To saņemsi ar zaļu egles zaru
Un svecītēm, kas silti mirdz.