Vienai dzīvei vieni vārti,
Saules gaismai atvērti.
Žēl tikai, ka nezinām,
Cik ilgi vaļā mums tie ir.

Priedes sērās šalko klusi,
Bērzi zaļās galvas liec.
Kādēļ, sirds, tu aprimusi?
Vēl tik maz zem saules iets.

Tu katram viena, tikai viena,
Kurai kā pie saules bērni turas klāt.
Tāpēc ir tik grūti, skumjām asarām birstot,
Uz mūžu zemei Tevi atdot, māt!

Noriet saule vakarā,
Meža galus zeltīdama;
Nolīkst klusi sirmā galva,
Saules ceļu aiziedama.