Vienai dzīvei vieni vārti,Saules gaismai atvērti.Žēl tikai, ka nezinām,Cik ilgi vaļā mums tie ir.
No Tevis tik daudz bija ko gūt.Tavas pēdas ir dziļas, tās nepazūd,Mums atmiņās vēl ilgi kopā būt …
Mirklis, un jau ir par vēlu,Neko vairs nevar mainīt.Mūsu sāpēm, mūsu žēlumamNav nekādas nozīmes.
Priedes sērās šalko klusi,Bērzi zaļās galvas liec.Kādēļ, sirds, tu aprimusi?Vēl tik maz zem saules iets.
Tu katram viena, tikai viena,Kurai kā pie saules bērni turas klāt.Tāpēc ir tik grūti, skumjām asarām birstot,Uz mūžu zemei Tevi atdot, māt!
Cik tukšs un kluss nu kaktiņš, māt,Kurš varēs Tavā vietā stāt,Kurš grūtā brīdī pienāks klāt?Neviens tik tuvs vairs nebūs, māt.
Pāri sirmām kapu priedēmPāršalc Tavas dzīves stāsts.Pāri darbam, sāpēm, ilgāmBaltu, vieglu smilšu klāsts.
Košu ziedu, dziesmu klusu,Nav ko citu dāvināt.Vieglas smiltis, saldu dusuKapu kalnā māmulīt.
Tas visskumjākais brīdis, kad mīļa sirdsUz mūžu mūžiem pārtrūkst un stājas,Tad zvaigznes pie debesīm asarās mirkstUn tukšas kā klajums kļūst mājas.
Atkal, zeme, tava velēna vaļā tiek klāta.Atkal viena dziesma līdz galam izdziedāta.
Kad vakaram tavam neaust vairs rīts,Kad mūžības gājiens tev iezvanīts,Tad dvēsele brīva mūžībā iet,Kur saule nekad vairs nenoriet.
Ai, vējiņi, kam nolauziTaisnāko ozoliņu?Ai, nāvīte, kam paņēmiVienīgo bāleliņu?
Aiz katra paliek dzīveUn pasacītais vārds,Bet atmiņas tik dārgāsSirds ilgi saglabās.
Tālu gāju grūtu mūžu, Daudz darbiņu padarīju; Nu apsīka mani soļi Baltā smilšu kalniņā.
Aiz Tevis dzīvībaUn gaisma paliek,Un atmiņasKā krāšņs zieds.
Vai māsiņa, vai māsiņa,Kā es tevi aizmirsīšu?Ko pasaukšu guldamies,Ko, no rīta celdamies?
Kaut es būtu māmuliņuCaur zemīti dzirdējusi,Es ietītu viņas vārdusVillainītes stūrītī.
Tā gaisma, ko izstaro svece,Tas gaišums, kas liesmiņā plīvo,Tas izplēn un pazūd, un gaist,Bet gaisma, kas cilvēkā dzīvo,Un siltums, ko izstaro sirds,Tas nezūd - tas paliek un mirdz.
Mēs klusi paliekam šai krastā,Vēji šalkos un mierinās mūs,Bet Tava vieta, kas bija šai dzīvē,Vienmēr mūsu atmiņās būs.
Ēna laba, ēna laba,Kas ēnā maizi dos?Māte laba, māte laba,Kas mūžam māti dos?
Kas manai māmiņaiŠovakar cisas taisa?Veļu māte cisas taisa,Zīda klāja paladziņu.
Paskaties, kā garām aiziet dzīve,Kā garām aizslīd tas, kas bijis skaists.Paskaties, un nesaki nevienam,Kā sāp, kad projām aiziet draugs ...
Pārtrūka stīga, apklusa dziesma,Apdzisa zvaigznes, saira sapņi.Viss tas notika pēkšņi un strauji.Pielijis sāpju un asaru trauks.
Saņem, labā Zemes māte, Vienu sirmu māmulīti, Apsedz viņu silti, silti Savām smilšu villainēm.
Kāpēc tā bija jānotiek?Tu aizgāji un paliku es viena.Kāpēc man vienai tumsā jāpaliek,Ja apkārt staro gaiša diena?
Zem zaļiem kokiem vakarāEs runājos ar saules rietu,Zem zaļiem kokiem vakarāTu atradi sev mūža vietu.
Aiziet saule vakarā,Nomirst mana māmuliņa;Saulīt balta gan uzlēca,Māmulīte neatnāca.
Manas acis skumju pilnasRaugās tālā nākotnē.Tikai vilšanās un bēdasIr aiz manis pagātnē.
