Tā sacīja meža māte,
Pa siliņu tecēdama:
Pūt, vējiņ, nelauz koku,
Mans bērniņš šūpulī.

Cilvēciņš, ļaužu bērns,
Gadu rāpus vazājas.
Kumeliņš - dzīvnieciņš,
Ātri tek kājiņām!

Lai aug mazais puisēniņš
Tā kā stalts ozoliņš;
Paaugsies, tad būs viņš
Meitām siržu lauzējiņš.

Vēl vēlētos mazo brēkuli
Uz rokām paucināt,
Bet viņš jau pats grib kājām iet,
Viņš pats grib visu zināt.

Vien gaišas mīlestības vārdā,
Mazs cilvēciņš no nebūtības izkāpj,
No mīlas ņemts un mīlai atdots,
Tam mīlestību tālāk nest.

Tik daudz Tev visa vēl priekšā,
Jo vēl tikai ir sācies Tavs rīts,
Ej,pasaulē mazulīti,
Tev vecāku mīla ies līdz!

Kā mazs pūpolzariņš,
Kā mazs saules stariņš,
Mirdzi saviem vecākiem!

Divas mazas kājiņas tipināt jau sāk,
Divas mazas rociņas tēti apkampt māk.
Māmiņai Tu uzsmaidi, rokas pretī sniedz,
Ieklausies ko saka tā,visu vērā liec.
Uz Taviem maziem pleciņiem gadu nasta krāsies.
Kad pirmais gadiņš aizritēs,tā vietā otrs stāsies!

Dziedam, dziedam, laimi vēlam,
Savam mīļam, dārgam dēlam.
Lai Tev dzīvē lielais spēks,
Kabatās, lai nav tev grēks.

Dziedi māmiņa "Aijā žūžu",
Visu mūžu Tavs es būšu!
Lāča bērns, kam ogas lasīs,
Lāča bērns, kas medu prasīs!

Ābolu laiks atnāca apaļš.
Apaļi deviņi mēneši aizripoja,
Aiju dziesma ap ābeli locījās
Aizkustinoši lokana.

Kas šodien tavās rokās dus.
Es, māmiņ gribēju jau ļoti.
Tev mīļus vārdus pateikt klusi.
Par katru glāstu, ko man dosi.
Bet vārdus nemāku vēl sacīt.
Lai tos man iemāci, vēl gaidu.
Un tamdēļ teikšu Tev ar acīm.
Ar savām rociņām un smaidu.

Brīnumu pasaulē neesot...
Bet kā gan citādi nosaukt Tevi?
Brīnums uz mūžu man rokā dots -
Mirklis, kas pelēkos rudeņos nevīst...