Pārtrūka stīga, apklusa dziesma,
Apdzisa zvaigznes, saira sapņi.
Viss tas notika pēkšņi un strauji.
Pielijis sāpju un asaru trauks.

Saņem, labā Zemes māte,
Vienu sirmu māmulīti,
Apsedz viņu silti, silti
Savām smilšu villainēm.

Kāpēc tā bija jānotiek?
Tu aizgāji un paliku es viena.
Kāpēc man vienai tumsā jāpaliek,
Ja apkārt staro gaiša diena?

Zem zaļiem kokiem vakarā
Es runājos ar saules rietu,
Zem zaļiem kokiem vakarā
Tu atradi sev mūža vietu.

Aiziet saule vakarā,
Nomirst mana māmuliņa;
Saulīt balta gan uzlēca,
Māmulīte neatnāca.

Manas acis skumju pilnas
Raugās tālā nākotnē.
Tikai vilšanās un bēdas
Ir aiz manis pagātnē.

Un sāpes dvēselē kā melnas pelnu pārslas snieg.
Un smagas sakrājas, bet aprakdamas sagrūst.
Tik mēmi lūpas kliedz: par agru notika tas!

Šķitu savu māmuliņu
Madarās aizgājušu;
Nu atradu ganīdama
Zem zaļām velēnām.

Pasaki čalīti, kāpēc tas tā
Kāpēc par Tevi man jādomā?
Saule aust un pēc tam tumst
Mana sirds pēc Tevis skumst.

Tava mīļa māmulīte
Mūža miegu aizmigusi,
Apklusuši silti vārdi,
Neteiks labu padomiņu.

Uz augšu !